Grāmatas autores - Selga Amata un Inta Brikere

Fragments no grāmatas 1. daļas Es jūs piespiedīšu sevi iemīlēt!

Ja neesmu pirmā, nevajag!

Biju apņēmusies iekarot Rīgu. Diemžēl mediņos netiku. Tikko biju komisijai nospēlējusi izvēlēto skaņdarbu, viens noprasīja, kur un kā esmu to apguvusi. Atzinos, ka pēc dzirdes.

Man skaidroja: lai mācītos tik slavenā skolā, jābūt stabiliem, metodiski pareiziem mūzikas pamatiem. Manā vecumā nokavētais vairs nav atgūstams.

Tas uzjundīja dusmas un spītību. Ak, es jums nederu? Atradīšu citus!

Un devos uz Kultūras darbinieku tehnikumu, kurā jau mācījās māsa. Laikam tieši pāridarījuma sajūta bija mani tā mobilizējusi, ka izturēju lielo konkursu un tiku uzņemta. To gadu, ko abas pavadījām kopā, atceros ar lielu labpatiku. Diemžēl mūsu tuvība drīz atkal izira - pabeigusi tehnikumu, Ingrīda apprecējās, viens pēc otra dzima bērni.

Turpretī es plosījos kā apsēsta - panākt, lai mani ievērotu. Izdarīt kaut ko labāk nekā citi! Centīgi mācījos, vingroju, meklēju iespējas izpausties radoši. Mēģināju pat komponēt - daži skaņdarbi guva atzinību.

Tolaik, 1956. gadā, parādījās pirmās kaprona zeķes - ļoti nestipras, plīsa no mazākā pieskāriena, un tad valdziņi tecēja uz visām pusēm. Taču es nopirku speciālu adatiņu un iemācījos ar to rīkoties tik veikli, ka, neskatoties uz pirkstiem, trīs valdziņus visā zeķes garumā varēju aizvārstīt sešās minūtēs. Tehnikuma vadības dāmas nesa man savas zeķes. Tik piņķerīgam darbam nevienam nepietika pacietības. Man, ja vien vajadzīgs, tā izrādījās bezgalīga.

Bet par izskatu joprojām sirds sāpēja. Ikdienā par to daudz nedomāju, taču, aizejot uz balli, vienmēr iekšēji saspringu: pārējās meitenes uzlūgs, bet es palikšu sēžot. Tāpēc teicu, ka mani dejošana neinteresē - labāk spēlēju akordeonu. Vai vēroju pārējos no malas.

Tajā laikā - man bija sešpadsmit gadu - izslimoju pirmo mīlestību. Mūsu kurss tika aizsūtīts praksē uz Bauskas kultūras namu. Pārējie gatavoja afišas, zīmēja, veica citus noformēšanas darbus, bet es parasti spēlēju klavieres, jo vienīgā no mūsējiem varēju pavadīt dejas. Pēc mēģinājuma Bauskā abas ar deju kolektīva vadītāju sēdāmies uz velosipēda un braucām uz Codi, kur gaidīja nākamā grupa. Uzstāšanās reizēs arī man bija savs numurs - akrobātiska etīde.

Lai uzturētu sevi formā, katru rītu skrēju uz Mūsu un no tilta lēcu upē, kur bija vienīgā dziļā vieta. Tas bija aizgājis pa diedziņu: šitā praktikante ir ašā.

Kultūras nama galvenais režisors tolaik bija baušķenieku apjūsmotais Raimonds Kugrēns.

Vienudien kaut ko darīju - seja sasārtusi, vaigi un deguns noķellēti ar krāsu, un pēkšņi ieraudzīju, ka aiz loga stāv kāds smukulis. Ņirdz. Skudriņas noskrēja - skaists gan. Meitenes pēc tam apkārt: kā, vai tu tiešām nezini, ka tas ir mūsu Raimonda Kugrēna dēls Gunārs? Mācās vidusskolas pēdējā klasē, bet jau viens no iekārotākajiem čaļiem Bauskā. Man interese papēžos, jo atkal prātā zirgaģīmis. Stingri sev nosaku: lai citas tinas un pinas, kas man par daļu! Man savu darbu pietiek.

Kad nākamajā rītā pēc kārtējās peldes slaucījos, blakus atskanēja bikls: labrīt!

Un nevajadzēja vairs Gunāram ne Bauskas skaistāko meiteņu, ne citādas izrādīšanās - viņš gribēja tikai mani. Kavalieris. Nākamajā ballē - visas dejas tikai ar mani. Sākās randiņi. Bet viņš bija līgavainis ar pūru. Lāsma, septiņpadsmit gadus jaunāka par Gunāru, tolaik vēl gulēja ratiņos. Lielais brālis, nolikts par aukli māsai, bija spiests staipīt sīko visur līdzi.

Aizstūmām ratus aiz miskastēm, lai neduras acīs, bet paši skrējām uz pļavu bučoties. Vienreiz Gunāra māte to bija ieraudzījusi. Tad gan gāja gaisā! Jebkādi sakari ar mani viņam tika stingri aizliegti.

Lai kaukdama nevalkātos pakaļ, spiegojot, ar kuru meitenei mans mīļums nu satiekas, šoreiz izdevās sev ieborēt - nedrīkst turēties ar zobiem un nagiem pie tā, kas tev nav lemts. Un dzelžaini apņēmos - piepildīšu savu laiku tā, lai bēdai nav kur iespraukties. Došos uz Maskavu stāties cirka skolā!

Aizgāju uz Rīgas cirku: gribu mācīties par akrobāti. Lūdzu, lai kāds paskatās, uz ko esmu spējīga. Lepni demonstrējot savu augumu - biju daudz strādājusi, lai to izkoptu, - uzstājos tik droši un pārliecinoši, ka nosūtījumu dabūju. Līdz eksāmeniem pieteicos sportistu grupā, kas braukāja apkārt, aģitēdama jauniešus aktīvam dzīvesveidam. Paukotāji, bokseri, es vienīgā - vingrotāja. Reiz ballē pēc šādas uzstāšanās satiku Gunāru. Kārtīgi izbučojāmies, bet tālāk: nē, nē! Sirds gan sitās, bet spēju to savaldīt. Gandrīz vai vienaldzīgi izmetu, ka braucu uz Maskavu.

Mammai pateicu, ka vasarā mājās nebūšu.